1940. gada pavasarī pasaules uzmanība bija pievērsta notikumiem Rietumeiropā, jo vācu karaspēks tur uzsāka aktīvu karadarbību. Šajā situācijā Latvijas valdība piešķīra ārkārtējās pilnvaras sūtnim Kārlim Zariņam Londonā pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs,gadījumā ja karadarbības dēļ valdība Rīgā to vairs nespētu.

Vienlaikus ar Vācijas uzbrukumu Rietumeiropas valstīm Maskava izvērsa propagandas kampaņu pret Latviju, apvainojot to noslēgto līgumu neievērošanā. Pastiprinājās bažas par iekšējo drošību.

1940. gada 15. jūnijā, dienu pēc tam, kad Vācijas karaspēks bija iesoļojis Parīzē, notika incidenti Abrenes apriņķī - uz Latvijas austrumu robežas. PSRS karaspēka vienības uzbruka robežsargiem Masļenkos u.c..

Jau nākamajā dienā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs izsauca uz Kremli Latvijas sūtni Frici Kociņu un iesniedza ultimātu, piebilzdams, ka gaida atbildi līdz pulksten 23.00, pretējā gadījumā padomju bruņotie spēki ieies Latvijā un apspiedīs jebkuru pretošanos. Sūtņa lūgumi pagarināt ultimāta termiņu netika uzklausīti.

16. jūnija vakarā notika Ministru kabineta sēde, kurā K. Ulmaņa valdība izlēma piekrist Staļina prasībāmun atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet Latvijas valsti neglābs.